Transformatora koncepcija radās pēc elektromagnētiskās indukcijas principa atklāšanas 19. gadsimtā. 1831. gadā Maikls Faradejs atklāja elektromagnētisko indukciju, ieliekot teorētisko pamatu nākotnes jaudas pārveidošanas iekārtām. Līdz 1880. gadiem inženieri sāka eksperimentēt ar sprieguma pārveidošanu, izmantojot maiņstrāvu (AC), lai risinātu enerģijas zudumu problēmas, kas saistītas ar enerģijas pārvadi lielos attālumos. Agrīnās ierīcēs bija vienkāršas struktūras-bieži ar atvērtām magnētiskām ķēdēm-un salīdzinoši zema efektivitāte, tomēr tās parādīja potenciālu uzlabot pārraides veiktspēju, mainot sprieguma līmeni.
Laikposms, kas aptver 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākumu, iezīmēja transformatoru straujas tehnoloģiskās attīstības fāzi. Tā kā maiņstrāvas sistēmas pakāpeniski aizstāja līdzstrāvas (DC) sistēmas, transformatori kļuva par elektrotīklu galveno sastāvdaļu. Ungārijas inženieriem,-tostarp Déri, Bláthy un Zipernowsky-, bija galvenā loma slēgto-kodolu transformatoru izstrādē, kas ievērojami palielināja efektivitāti un nodrošināja komerciālu izmantošanu. Pēc tam tādi uzņēmumi kā Westinghouse virzīja energosistēmu standartizāciju, kas noveda pie transformatoru plašas ieviešanas elektroenerģijas ražošanas, pārvades un sadales tīklos.
Visā 20. gadsimtā transformatoru tehnoloģija turpināja attīstīties un tika optimizēta. Silīcija tērauda serdeņu izmantošana krasi samazināja virpuļstrāvas zudumus, savukārt eļļā iegremdētās dzesēšanas sistēmas uzlaboja lielas-jaudas ierīču darbības stabilitāti. Pieaugošā elektroenerģijas pieprasījuma dēļ īpaši-augstsprieguma (EHV) un īpaši-augstsprieguma (UHV) tehnoloģiju attīstība padarīja iespējamu lielas-attāluma, lielas jaudas elektroenerģijas pārvadi. Mūsdienu transformatori turpina redzēt uzlabojumus materiālos, izolācijā un konstrukcijas dizainā, vienlaikus attīstoties uz augstāku efektivitāti, mazākiem zudumiem un viedām uzraudzības iespējām.
