Induktivitāte ir parādība, ar kuru vadītājs iebilst pret izmaiņām strāvā, kas plūst caur to; to definē kā inducētā sprieguma attiecību pret strāvas izmaiņu ātrumu, kas to rada. Induktivitātes izmēru formula ir ML²T⁻²I⁻², un tās SI mērvienība ir henrijs (H). Induktivitāte 1 H nozīmē, ka strāva, kas mainās ar ātrumu viens ampērs sekundē, inducē viena volta spriegumu.
Induktivitātes pamatdaba slēpjas Maksvela vienādojumos aprakstītajās attiecībās attiecībā uz elektriskā lauka ģenerēšanu mainīga magnētiskā lauka ietekmē. Mainoties strāvai vadītājā, mainās arī saistītais magnētiskais lauks; saskaņā ar Faradeja elektromagnētiskās indukcijas likumu un Lenca likumu tas rada elektromotora spēku (EMF), kas ir pretrunā ar strāvas izmaiņām. Bezvadu uzlāde izmanto tuva-lauka indukciju-konkrēti, induktīvo savienojumu-, lai pārsūtītu enerģiju.
Terminu "induktivitāte" 1884. gada maijā ieviesa Olivers Hevisids. Manas valsts primārā induktivitātes standarta ierīce tika izstrādāta, sākot ar 1971. gadu, pabeigta 1975. gadā, tā tika sertificēta 1979. gadā, un 1990. gadā piedalījās CCEM-K3 starptautiskajā salīdzināšanā. induktivitāte ar augstas kvalitātes koeficientu.
